Irēna Krastiņa bija LAF Rallija komisijas vadītāja no 1998. līdz 2009. gadam, tomēr autosportā un rallijā viņa ir jau kopš 70tajiem gadiem. Ņemot vērā, ka Irēna nesen nosvinēja 80 gadu jubileju, aicinājām viņu uz sarunu, kurā Latvijas rallija “mamma” atskatās uz rallijā piedzīvoto.
Irēna, kā Jūs nonācāt autosportā?
Man bija jāmaina darbs, un mana mamma vienu dienu atnesa “Rīgas Balsi”, kur bija darba sludinājums, ka Republikas Tehnisko sporta veidu klubam ir vajadzīga sekretāre. Es dzīvoju Blaumaņa un Tērbatas ielu stūrī, un viņi atradās Akas ielā 4, kas bija ap stūri no manām mājām. Tā kā es pēc dabas esmu pūce, tad man no rīta celties un kaut kur stundām ilgi braukt uz darbu bija galīgi nepieņemami. Bet nu ar laiku arī te sāku kavēt (smejas). Tā nu es sāku strādāt par sekretāri, kur bija gan auto, gan moto, gan auto modelisms. Man bija jābūt sacensībās, bija jāseko, lai būtu Latvijas čempionāta nolikumi laikā u.t.t. Un tad 1975. gadā klubam notika reorganizācija un sporta daļa sadalījās divās daļās – auto un moto . Es paliku auto daļā, kur mēs bijām 3 kolēģes – viena atbildēja par krosu, otra par kartingu, bet man bija rallijs. Visa papīru padarīšana, kas attiecās uz Latvijas, Baltijas un arī PSRS čempionātiem, gāja caur mūsu klubu un mani. Paralēli es arī strādāju kā tiesnesis autošosejas un kartinga sacensības, un, kas zīmīgi, es biju pēdējā Latvijas tiesnese, kas dabūja tā saucamo Vissavienības tiesneša kategoriju.
Sākās pārmaiņu laiki un Jūs bijāt klāt Latvijas Automobiļu federācijas pirmsākumos. Kā šo laiku atceraties?
Diezgan smagi mums gāja, it sevišķi attiecībā uz ralliju. 1991. gadā pirmajās LAF Rallija komisijas vēlēšanās ievēlēja Andri Zvingēvicu. Un viņš savā pirmajā sapulcē ar sportistiem pateica: ja līdz šim visu deva no augšas uz leju (dalīja mašīnas, lēja benzīnu), tad tagad tas ir beidzies un tiem, kas gribēs braukt, būs tagad jāmaksā. Cits iet uz klubu, cits skrien pēc meitenēm, jūs braucat rallijā. Tā tagad būs. Andrim bija arī liela starptautisko sacensību pieredze, jo viņš bija viens no labākajiem PSRS laika stūrmaņiem. Un tā 1991. gada rudenī vienu vakaru vēl vecajās telpās Akas ielā sanācām kopā es, Andris Zvingēvics, Andris Būmanis un Jānis Graudiņš. Līdzi Zvingēvicam bija vairāki nolikumu no ārzemju sacensībām, viņam bija nedaudz angļu valoda, Būmanim bija nedaudz vācu valoda, un tā tapa pirmais Latvijas rallija čempionāta nolikums. Tas, ka rallijs Latvijā ir izdzīvojis un nav nomiris, ir tikai un vienīgi Zvingēvica nopelns. Viņam toreiz ļoti labi gāja biznesā, viņš sev algu LAF’ā nemaksāja, bet vēl papildus atbalstīja sportistus un rīkoja sacensības. Viņa vadībā arī tika sarīkots pirmais starptautiskais autorallijs “Madona-92”. Bez viņa finansēm tolaik rallijs nebūtu izdzīvojis. Un, protams, arī ne bez organizatoriem-entuziastiem, kas tos rīkoja, neraugoties uz sarežģīto finansiālo situāciju. Visus šos gadus strādāju kā LAF Rallija komisijas sekretāre, un tad 1997. gada rudenī par Rallija komisijas vadītāju Zvingēvica vietā ievēlēja Dainaru Dambergu. 1998. gada pavasarī sekoja LAF prezidenta vēlēšanas, kurās Dainars piedalījās un uzvarēja, un es tad paliku par Rallija komisijas vadītāju.
Vai bija viegli piekrist kļūt par Rallija komisijas vadītāju un vadīt to rallija saimi?
Tad, kad tam piekritu, es viņiem pašā sākumā teicu, ka viena pati nekādus lēmumus nepieņemšu, jo mums ir padome 11 cilvēku sastāvā. Ja tā pavisam godīgi, tad autovadītāja apliecība man nekad nav bijusi un vēl joprojām nav. Rallija komisijas padomē, vismaz manā laikā, kopā sanāca cilvēki, kas bija tiešām rallija entuziasti. Es nezinu, kā ir tagad, bet toreiz tiešām bija entuziasti.
Kādi bija tolaik lielākie izaicinājumi vai viss gāja kā pa diedziņu?
Bija, protams, kādi kašķi ar kādu no sportistiem, bet principā es vienmēr esmu bijusi uz to, ka miers baro, nemiers posta. Tā kā es nevarētu sūdzēties par to laiku. Mani ņēma vērā, klausījās un es nekad arī nebiju mēģinājusi savu varu bīdīt, bet darīju visu ar pierunāšanu, pārliecināšanu, līdz ar to konflikti nebija.
Kā rallijs ir mainījies šo piecdesmit gadu laikā?
Cilvēki ir mainījušies. Te varētu vilkt paralēles ar skolām – kā starp tiesnešiem un sportistiem un skolotājiem un skolēniem, ja saprotiet, ko domāju. Salīdzinot sportistu tad un tagad – tagad galvenais ir nospiest pedāli grīdā un saņemt kausiņu. Vai viņš māk braukt vai viņš nemāk braukt, tā ir pavisam cita lieta. To arī nelaiķis Ivars Caune teica – vispirms ir jāiemācās braukt, nav tik svarīgi, ko Tu sakrāmē tajā mašīnā. Vispirms iemācies braukt ar to vienkāršo tehniku. Tad arī rezultāts ar ātro auto nekur nepaliks. Padomju laikos pirmais, ko izdarīja stūrmanis, bija nolikuma izlasīšana, un viņi zināja noteikumus no A līdz Z. Par cik tā tiesāšana nebija tik kvalitatīva, tad stūrmaņi nolikumus praktiski no galvas zināja. Man bija šausmīgs brīnums, ka manas vadīšanas laikā neviens vispār neturēja par vajadzīgu to nolikumu izlasīt. Un tad nāk kasīties. Tas ir ārprāts. Galvenais ir saķīlēt auto, nospiest pedāli grīdā un viss. Kaut ko zināt ir pilnīgi lieki. Tas man bija no sākuma brīnums – sākumā vēl teicu priekšā, bet pēc tam atbildēju, lai paņem un izlasa paši nolikumu. Un tas bija masveidīgi.
Kādas ir Jūsu spilgtākās atmiņas un notikumi no komisijas vadīšanas laikiem?
Gada beigās vienmēr ir apbalvošanas balle. Un esmu ļoti priecīga, ka man izdevās trīs noslēguma balles noorganizēt Dailes teātrī. Varējām uztaisīt ar visu skatītāju zāli, galdi pēc tam bija augšā foajē. Tās skatuves iespējas bija vienreizējas, jo vienā reizē kopā ar vakara vadītāju sēdējām Šerloka Holmsa automobilī, kurš bija uzbraukts uz estakādes. Tas bija tāds spilgtākais notikums.
Pēdējos gados sanāk pasekot līdzi rallijam?
Kā tad es nepasekošu, ja man dēls darbojas rallijā. Tolaik jau es aizgāju no Rallija komisijas un dēls (Jānis Krastiņš) pārņēma, jo arī viņš no bērnības bija autosportā, tiesāja gan kartingu, gan šosejas sacensības un 2007. gadā iesaistījās arī ralliju organizēšanā. Tad man vēl šobrīd ir veterānu ralliji, kur vienreiz gadā tiekamies. Tur mums iespēju robežās ir arī nelielas sacensības.
Ko varētu novēlēt tiem, kas domā par kādas LAF komisijas vadīšanu? Kādām īpašībām jābūt, lai būtu veiksmīgs komisijas vadītājs?
Pirmkārt, viņam noteikti dotais sporta veids ir jāmīl. Nevis meklēt kaut kādu savu personisko labumu vai savas personiskās ambīcijas īstenot. Un tas ir diezgan reti sastopams. Arī lai tev visi sportisti būtu vienādi un visi organizatori būtu vienādi, vienāda attieksme pret visiem. Kā es vienmēr esmu teikusi – man dzīvē ir paveicies, jo strādāju darbu, kas man patīk.
Foto: no personīgā arhīva
Informāciju sagatavoja: Artūrs Virbulis, LAF preses sekretārs