Latvijas braucēja Roberta Vītola sestdienas uzvara Lielbritānijas rallijkrosa čempionāta Supercar klasē izraisījusi zināmu ažiotāžu britu un arī Eiropas rallijkrosa medijos. Kamēr putekļi vēl tikai sēžas, braucējs saņēmis pērn izcīnītā Super 1600 čempiontitula kausu, bet pirmdien jau ķeras pie seriāla otrā posma veikšanas.
Atgādinām, ka Vītols sestdien startēja britu čempionāta pirmajā sacīkstē Lidenhilā, izmantojot pērn par Super 1600 čempiontitulu nopelnīto balvu – startu Supercar klasē. Debitanta cīņa noslēdzās ar sensāciju, jo jaunais latvietis guva uzvaru 11 spēcīgu dalībnieku konkurencē. Pirmdien viņš stājas uz starta otrajā posmā turpat Lidenhilā, uz papildu vienošanās bāzes.
Taču svētdien Robertam atpūta sanāca nosacīta, jo bija jāapmeklē oficiālā 2020. gada Lielbritānijas rallijkrosa čempionāta apbalvošana. Arī briti, gluži kā Latvijā, pandēmijas dēļ nevarēja sarīkot balli, kurā sumināt laureātus, tāpēc kausi tika izdalīti pirmo sacensību laikā.
Līdz ar to Vītols oficiāli saņēmis visu, ko nopelnījis par pērno titulu priekšpiedziņas klasē – gan kausu, gan vairāk nekā krāšņo “izbraucienu” ar Supercar.
Starp citu, šajā starpsezonā Provento Racing komanda vēl nebija definējusi šīs sezonas sportiskos plānus, skaidrojot, ka vēros situāciju un apzinās iespējas, kā progresēt Roberta karjeru. Iespējams, sestdienas rezultāts var ienest zināmas pārdomas par to, ko darīt tālāk. Taču šis jautājums, šķiet, bū jāaktualizē pēc aizvadītā otrā posma. Tāpat interesanti, ka LAF licencēto braucēju sarakstos parādījusies arī Laura Vītola – Roberta jaunākā māsa, kura allaž bijusi blakus brāļa cīņās. Jautājumu Vītolu virzienā paliek arvien vairāk!
Tikmēr skaidrs, ka komanda svētdienu pavadīja zināmā eiforijā par sasniegto. Roberts savu pēcsacīkšu komentāru sniedza tikai svētdienas pusdienlaikā, atzīstot, ka pārgurums pēc sestdienas cīņas bijis līdz šim nepieredzēts.
Interesanti, ka sacīkstes pirmo daļu Vītola mašīnai tika atslēgts antilāgs, lai braucējs izteiktāk izjūt mašīnas uzvedību un jaudas staigāšanu. Tas neļāva pilnvērtīgi konkurēt ar pārējiem braucējiem, kas gan sākotnēji nebija uzstādījums – galvenais bija mācīties un saprast pilnpiedziņas mašīnu. Tiesa, bija arī trūkumi – cenšoties kompensēt antilāga trūkumu braucējam nācās vairāk nolietot riepas, kas nozīmēja startēt finālā jau ar krietni paplosītām riepām. Turklāt pusfinālā, kurā tika startēts ar jaunām riepām, atkal parādījās problēmas ar turbīnu – kā tika atklāts pirms fināla, bijusi neliela noplūde. Līdz ar to pusfināla startā mašīna noslāpa, un uzdevums kļuva vēl sarežģītāks – dzīties pakaļ konkurentiem pilnā ātrumā, lai nodrošinātu vietu finālā, tajā pašā laikā saglabājot riepas tādā kondīcijā, lai ar tām būtu kādas izredzes startam finālā.
“Par šo situāciju biju iekšēji ļoti neapmierināts,” skaidro Roberts. “Pusfinālā neizdevies starts, noplūdes dēļ zudusi jauda, un jaunas riepas, ar kurām man jākompensē jaudas trūkums, dzenoties visiem pakaļ. Jau otrajā, trešajā aplī es sapratu, ka es nomoku riepas un iznīcinu to, ko man uz finālu būtu jāsaglabā pēc iespējas labākā stāvoklī. Taču nebija citu variantu, bija jāturas pārējiem līdzi un jātiek finālā.”
“Pirms finālā vīri atkal gatavoja mašīnu, datorā veica regulējumus, un braucām uz finālu. Pirms fināla veicu starta izmēģinājumu, un mašīna atkal noslāpa, kas man lika domāt, ka viss ir slikti. Taču no starta aizbraucu labi, turklāt pareizi prognozēju, ka priekšā esošais O`Donovans veiks labu startu un, par spīti ārmalas starta vietai, dosies pamataplī, kas man atstās brīvu trasi ceļā uz Džokera apli. To uzminēju. Un tad, pēc pirmā pusapļa sajutu, ka mašīna ir tāda, kādu es to vēlos, ka tā vadās tā, kā vēlos un varu braukt!”
“Pēc pāris apļiem spoteris ziņoja, ka es tuvojos priekšā braucošajiem, kuri vēl nebija bijuši Džokerī, lai turpinu tādā tempā. Un tad man galvā ieslēdzās doma, ka es varu paveikt kaut ko īpašu. Viens klikšķis – sajutu mašīnu un sapratu, ka varu braukt tik ātri, cik gribu. Es braucu mašīnu, nevis mašīna brauca mani.”
“Interesanti, ka noskatoties onboard ierakstu, es redzēju tik daudz kļūdu, ka brīžiem pat nodomāju, kā es vispār tiku tik tālu tajā braucienā! Domāju, ka daļa no kļūdām jānoraksta uz to, ka pirmajos braucienos tehnikas problēmas man neļāva līdz galam saprast mašīnu, iepazīt to. Situācijas visu dienu mainījās, visu laiku bija jārēķinās ar to, ka nevaru vienkārši mācīties mašīnu, bet gan jāmēģina sadzīvot ar kādu problēmu. Taču fināls salika visu vietās.”
“Skaidrs, ka šis viss nebūtu iespējams bez manas ģimenes, un arī komanda nostrādāja perfekti! Tikai pēc sacīkstes sapratām, ka lielākā daļa mehāniķu un inženieru bija tie paši, kuri pasaules čempionātā strādā ar Liemu Doranu un Andreasu Bakerūdu. Kad pēc brauciena stāstu, ko es jutu un kā man likās, viņi uzreiz prot pateikt, kas rada šādas sajūtas. Inženieris, ar kuru pēc braucieniem analizējam datus, ir tas pats, kas strādā pasaules čempionātā. Esmu nonācis lielu speciālistu rokās!”
“Un latviešu līdzjutēji! Viņi bija klāt un juta līdzi, bļāva un deva man enerģiju. Jau kopš Junior klases laikiem viņi ir vienmēr ar mani britu sacensībās! Paldies viņiem par to!”
“Par Supercar klasi kopumā – ir ļoti, ļoti grūti braukt! Es fiziski trenējos kārtīgi, regulāri, ar savu treneri, lai būtu maksimāli sagatavots iesēsties jebkurā mašīnā un man nebūtu problēmu braukt. Bet Supercar mašīna mani izsmēla pilnībā. Paātrinājums ir mežonīgs, bremzēšana ir asa, slodzes līkumos… Divreiz, trīsreiz grūtāk nekā ar Super 1600.”
“Godīgi sakot, pirmo reizi mūžā visu dienu esmu braucis, elpojot caur muti, mēģinot atelpoties, jo piepūle ir liela. Man pat radās sajūta, ka pārējie konkurenti, kuri bija priekšā, uz fināla beigām zaudēja spēkus. Es ceturtajā, piektajā aplī jutu pamatīgu nogurumu, taču sakopoju visus spēkus, lai arī pēdējos apļus nobrauktu ātri.”
“Pirmdien viss sāksies no nulles. Pārējie būs sapratuši, kas notika un būs iekustējušies pēc garā pārtraukuma, cīņa būs daudz, daudz grūtāka. Taču cīnīsimies!”
Foto: Sportista personīgais arhīvs
Informācijas avots:
Autocross.lv