Rallijkrosa pilots Roberts Vītols šogad aizvadīja lielisku sezonu “RallyX” čempionātā, startējot Supercar Lites klasē un izcīnot trešo vietu sezonas kopvērtējumā. Aicinājām latviešu autosportistu uz sarunu, kurā pilots kopā ar spoteri – tēvu Uģi Vītolu – atklāja cīņas aizkulises un to, kas pietrūka, lai izcīnītu titulu savā “RallyX” debijas sezonā.
Latvijas autosporta fani labi atceras pirmo RallyX posmu Biķernieku trasē maijā, kur pilnu tribīņu priekšā izcīnīji uzvaras. Ir pagājis nedaudz laiks, kā Tu atminies šo pasākumu?
Noteikti ar jaukām emocijām. Bija liela atbildības sajūta, jo tomēr startē mājās un derētu to rezultātu parādīt. Katram braucienam piegāju nopietni, bet jutos brīvi, jo braucu trasē, kas man patīk un padodas. Kopumā pozitīvas emocijas un prieks, ka izdevās izcīnīt abas uzvaras mājas trasē, kurā pirms tam vairākas reizes īsi pirms finiša pazaudētas vairākas uzvaras.
Pirms lieliskā Biķernieku rezultāta, vai bija plāns braukt visu RallyX sezonu?
Nē, tas viss aizgāja pēc Rīgas. Kad ieraudzījām, ka Rīgas posms parādījās kalendārā, bija uzreiz doma, ka būtu grēks nebraukt. Biķernieku nedēļas nogales laikā arī sapratām, ka šī ir arī tā komanda, kurā mums patīk un ar kuru varētu aizvadīt arī pilnu sezonu.
Kāda bija tālākā sezona?
Ātruma ziņā visās trasēs bijām starp ātrākajiem, bet kādā posmā noteikti pietrūka pieredze, kādā posmā atkal nepaveicās, lai gan man nepatīk tā teikt, jo paši mēs sev radām to veiksmi vai neveiksmi. Varētu teikt, ka bija neveiksmīgākas situācijas, kas beigās pamatīgi izšķīra rezultātus. Piemēram, pavisam jaunā trasē Somijā mums izdevās būt ātriem jau no paša sākuma. Pēc kvalifikācijām bijām pirmie, pusfinālu pabeidzu otrais un finālā iznākot no džokera arī biju otrais, bet uzsitu riepu un atkritu uz pēdējo vietu.
Tālāk sekoja Zviedrija.
Jā, Zviedrija sekoja ar kūleni…bet nu par visu pēc kārtas. Konkurenti šeit bija braukuši jau pagājušajā gadā, es braucu pirmo reizi. Treniņos bijām līderos, arī pirmo kvalifikāciju uzvarēju, otrajā sanāca uzsist riteni un palikt ceturtajam kopumā, savukārt trešajā kvalifikācijā gājām no starta sāns ar sānu ar čempionāta konkurentu, neviens no mums neatmeta gāzi un es uzsitu pa tādu gropi/kanti, kas rezultējās pamatīgā kūlenī. Komanda gan paveica lielisku darbu un stundas laikā līdz pusfinālam saveda automašīnu kārtībā. Brīdī, kad devāmies uz startu, pretinieku komandas pat aplaudēja par tik iespaidīgi ātru auto salabošanu. Pusfinālā izcēlu startu un aizgāju pirmais, tomēr viena skava balstiekārtā bija salūzusi, ko nepamanījām, un sanāca izstāties.
Nekādas elpas ievilkšanas gan nebija, jo uzreiz sekoja nākamais posms…
Jā, otrajā dienā vēl nedaudz dulls biju pēc kūleņa un ne ar to labāko pašsajūtu, tomēr kvalifikāciju pabeidzām kā trešie. Pusfinālā otrie, finālā arī samērā labs starts un aizgāju kā trešais, cīnījos pat par otro vietu, tomēr divus pagriezienus pirms finiša konkurents man uzsita pa aizmugurējo riteni, salauza man balstiekārtu, sagriezos un atkal finālu noslēdzu kā pēdējais jeb sestais. Kopvērtējumā gan pēc šiem pirmajiem posmiem tāpat vēl arvien bijām augšgalā (pirmie vai otrie) ar ļoti labām iespējām pacīnīties par titulu.
Cik grūti pēc tādiem neveiksmīgiem posmiem ir atgūties?
Tā situācija jau ir pagājusi un neko īsti vairs tur labot nevari. Nekādu pārmetumu vai dusmu tur nav pret konkurentu, tas ir noticis, tāds ir fakts un jāskatās tālāk uz priekšu. Ilgi par to nepārdzīvoju, izlobu tās mācības, ko varēju izdarīt citādāk, lai nākotnē varbūt pat neiekļūtu tādā situācijā.
Uģi, jūs ar Robertu autosportā brauciet jau daudzus gadus un daudz ko esiet pieredzējuši. Kāds bija šogad tas RallyX čempionāta līmenis?
Uģis Vītols: Supercar Lites klase šogad bija ļoti spēcīga. Kā stāstīja mūsu pieredzējusī komanda, tad parasti katru gadu ir tāds viens izteikts līderis, bet šogad bija tāds unikāls gads, kad ir 3-4 piloti, kas var cīnīties par uzvarām un titulu. Piemēram, kvalifikācijās bieži vien pirmais trijnieks iebrauca vienā desmitdaļā (savos ātrākajos apļos). Tā kā pat mazākās kļūdas dārgi maksāja gan kvalifikācijās, gan pusfinālos un finālos. Tāpat arī šīs sezonas Super Lites vicečempions Andersons Eiropas rallijkrosa čempionāta posmā Zviedrijā izcīnīja iespaidīgu otro vietu savā Supercar klases debijā. Šī gada konkurenti ar šo auto startē jau vairākus gadus, mums šis bija pirmais gads, tāpēc esmu priecīgs par Roberta spēju tik ātri adaptēties Supercar Lites specifikai un ātruma ziņā uzreiz būt starp līderiem.
Cik saprotu, tad bija ne tikai ātrums, bet arī stabilitāte.
Turpina Roberts: Jā, varēju kvalifikācijās vairākus apļus pēc kārtas iebraukt vienā desmitdaļā, bet pusfinālos vai finālos citreiz nebija tās labākās starta pozīcijas, un tad tur startā cīnoties pazaudē kādu sekundi pret līderi, kuru ar visu to, ka esi pāris desmitdaļas aplī ātrāks, vairs nevari paspēt atgūt.
Nākamā pieturvieta bija Dānija.
Tur ļoti izteikti parādījās tas čempionāta līmenis, jo kvalifikācijā trīs mašīnas iebraucām vienā desmitdaļā. Pusfinālā uzrādīju ļoti labu un stabilu sniegumu, četrus apļus pēc kārtas iebraucot vienā desmitdaļā, bet priekšā braucošais konkurents bija katru apli vien pāris desmitdaļas lēnāks. Dānijā pirmajā dienā finālā sākās liels lietus, un šo posmu izdevās uzvarēt, jau pēc pirmajiem pagriezieniem esot līdera pozīcijā un ļoti stabili to noturot līdz finišam. Otrajā dienā savu pusfinālu pabeidzu kā otrais, finālā pēc pirmajiem līkumiem aizgāju kā trešais, un biju nepacietīgs džokera stratēģijā, jo zināju, ka esmu ātrāks par priekšā esošo un redzēju, ka turpat arī ir pirmā vieta. Pats uz savu galvu otrajā vai trešajā aplī izdomāju iebraukt džokera aplī, domājot, ka atstarpe aizmugurē varētu būt izveidojusies pietiekami liela. Tomēr kļūdījos ar šo lēmumu un iestrēgu aiz lēnāka braucēja un pazaudēju beigās pat šo trešo vietu un finišēju kā ceturtais. Šajā brīdī Uģis piebilst – tajā brīdī piezvanīja arī Roberta māsa, kas pēdējā laikā arī palīdzējusi kā otrs spoteris, un prasīja “kurš viņu iesūtīja džokerī???”. Varējām būt pat otrie, ja pareizi būtu salicies, bet neko. Roberts nav vienīgais, kurš šādi izdara, tā ik pa laikam notiek, tā kā viss ok, mācāmies no šādām situācijām un ejam tālāk.
Kā pēc Dānijas posmiem izskatījās čempionāta kopvērtējumā un kā gāja noslēdzošajā posmā?
Francūzis Meuniers bija pirmais, es biju otrais un zviedrs Andersons bija trešais. Vācijā arī biju pirmo reizi un tur no rīta bija tikai viens treniņš ar četriem apļiem, no kuriem tad ņēma ātrāko apli un sadalīja vietas uz pirmo kvalifikāciju. Biju otrais, bet negāja viegli ar to pirmo līkumu, kas ir ļoti īpatnējs – laicīgi jau jāiemet sāniski un jāizbrauc viss sānslīdē. Sezonas gaitā gan arī pierādījās, ka uz asfalta varu izdarīt visu ko un kā vēlos, bet uz grants vēl tādi ātrie pagriezieni vēl nedaudz piekliboja. Ar Supercar vai kroskartu tos viegli izņemtu, bet ar Supercar Lites nācās pacīnīties – citreiz par tālu aizslīdi, citreiz par maz un tad nākas vēlreiz koriģēt auto pagrieziena vidū. Pirmā diena attiecīgi ar tā pirmā pagrieziena apguvi piekliboja un pēc kvalifikācijas biju tikai sestais. Tāpat arī bija īpatnība ar to, ka, braucot pēdējā aplī džokerī, tas ir ātrāks, tādēļ arī lielākā daļa vienmēr to atlika uz beigām un īsti uz citādāku stratēģiju nevienu apdzīt nevarēja. Un tāpat startā otrā pozīcija vienmēr lika būt vietā, kur tevi no iekšmalas konkurenti izstumj uz āru, tādēļ sanāca pirmo dienu noslēgt kā trešajam un otro dienu kā ceturtajam finālā.
Vācija bija vienīgais posms sezonā, kur gāja tik grūti?
Jā, tas pirmais pagrieziens un arī tas ritms man nebija tik labs, kā pats būtu vēlējies gan Dānijā, gan Vācijas pirmajā dienā. Vācija otrajā dienā jau jutos atkal kā es, bija tā pārliecība un tie rezultāti atkal sāka veidoties. Uģis piebilst – tāda avārija ar vairākiem kūleņiem kā Zviedrijā tomēr nepaliek bez sekām, tas tomēr jāņem vērā.
Un tad ar visu ne pārāk veiksmīgo sezonas noslēgumu kopvērtējumā trešie.
Jā, kopvērtējumā trešie, bet nu viss pirmais trijnieks beigās bijām tuvu punktos (1. vieta 227 punkti, 2.v. 218p, 3.v. 208p). Manuprāt, vajadzēja būt augstākam tam rezultātam, jo lielākajā daļā sezonas ātruma ziņā biju ātrākais, bet, iespējams, ka ļoti lielu lomu nospēlēja tas, ka iepriekšējos gados tomēr nebiju braucis pilnas sezonas. Pēdējā pilnā sezona man bija 2021. gadā un tomēr jāielec tajā ritmā, ka cīnies par titulu.
Noteikti ir divējādas sajūtas – no vienas puses prieks par ātrumu un spēju cīnīties par titulu, no otras puses varēja būt arī vairāk kā trešā vieta.
Es domāju, ka forši, ka cīnījos par titulu, un šī sezona bija ļoti vērtīga pieredzes ziņā, sevis attīstības ziņā. Ļoti labi, ka bijām trīs līdzvērtīgi ātri piloti, kas viens otru stūmām uz priekšu, un nevarēja atslābt nevienu mirkli. No otras puses, protams, mans tas mērķis pēc uzvarām Rīgā bija arī uzvarēt visā čempionātā, un jutu, ka man bija visas iespējas un dotības to izdarīt. Bet esmu priecīgs par iegūto pieredzi un tas arī nav maz šajā čempionātā savā pirmajā sezonā izcīnīt trešo vietu sezonas griezumā. Abi mani konkurenti šosezon jau ir debitējuši Supercar klasē ar pjedestāliem, tā kā konkurence bija gana spēcīga.
Uģi, kā Tu vērtē sezonu?
Uģis Vītols: Kā ļoti labu pieredzi, un mums palaimējās arī būt ļoti labā komandā, kas ir ar ļoti labu reputāciju rallijkrosa vidē. Attiecīgi ieguvām daudz informācijas un jaunus kontaktus, esam iejutušies un pozitīvi uzņemti šajā “RallyX” čempionāta ģimenē.
Turpina Roberts.
Var just, ka esam iemantojuši cieņu par to, cik ātri un tīri braucam. Visas sezonas laikā saņēmu tikai vienu aizrādījumu un to pašu noslēdzošajā posmā Vācijā, kad vienkārši gribēju nodot ziņu zviedru pilotam, ka es viņu nelaidīšu garām un sanāca neliels kontakts. Visi zina, ka braucam agresīvi, bet adekvāti, nesitot ārā konkurentus.
Uģis piebilst par Reini Nitišu, kurš ir sacensību direktors RallyX seriālā.
Man ļoti patīk viņa pieeja visām situācijām. Pat tad, ja saņem aizrādījumu, tad zini, ka tas ir bijis pa tēmu. Reinis ir ļoti labs pienesums šim seriālam, jo visi viņa lēmumi ir pārdomāti un atbilstoši attiecīgajām situācijām. Var redzēt, ka kā sacensību vadītājs ir cilvēks, kurš saprot rallijkrosu un braucējus.
Sezona ir noslēgta, bet noteikti jau ir domas par nākotni. Vai Supercar kādā brīdī varētu kļūt aktuāls vai šobrīd vēl gribētos vispirms izcīnīt titulu Supercar Lites klasē?
Vēl jādomā, pāragri šobrīd teikt kaut ko. Arī rallijkrosa vide šobrīd vēl ir neziņā, vai tā Supercar klase ir tā nākotne. “RallyX” radītie FC2 šobrīd aktīvi ienāk čempionātā, jo Supercar automašīnu līmeņi diezgan atšķiras un tie ir ar milzīgām izmaksām. Tajā pašā pasaules čempionātā nav pārāk daudz automašīnu, un jautājums, vai tas ir tas ceļš uz kuru iet un vai tajā būtu jāieliek visi līdzekļi īsti neziņā, vai tā ir nākotne. Jāskatās, kurā virzienā rallijkross kopumā attīstīsies, jo daudzos čempionātos šobrīd ir tāds pārejas periods.
Uģim arī ir komentārs šajā sakarā.
Informāciju par Supercar Lites klases automašīnu ievācu divus gadus, apsverot visus plusus un mīnusus, un tikai tad to iegādājāmies. Šis ir auto, kuru vari apkopt un saremontēt pats savā garāžā, ielikt piekabē un aizbraukt uz sacensībām, kur tev pretī ir viens mehāniķis. Ar Supercar tas nav iespējams, tur vienmēr klāt jābūt inženieriem, kurš visu laiku lasa un analizē datus, strādā ar regulējumiem u.tml. Tāpat Supercar Lites visas rezerves daļas pa taisno piegādā “RallyX” organizators Ēriksons, viņam tās arī vienmēr ir līdzi uz sacensībām. Un par Supercar jāizdala divi auto veidi – klasiskais Supercar un jaunais FC2, kas ir uz Supercar Lites bāzes. Rāmis, transmisija un ātrumkārba ir vienādi starp FC2 un Supercar Lites, mainās dzinējs, vizuālais un vēl pāris elementi. Ja esam Supercar Lites mašīnas īpašnieki, tad, iegādājoties speciālu pārbūves komplektu, varam startēt šajā nākamajā FC2 klasē, kas jau sekmīgi šobrīd cīnās ar klasiskajiem Supercar spēkratiem.
Foto: Tonigraphs, Raimonds Volonts, Andris Smilšarājs un RPF Media
Informāciju sagatavoja: Artūrs Virbulis, LAF preses sekretārs