Jānis Ducmanis Latvijas Automobiļu federācijas Šosejas komisijas darbā ir iesaistīts jau teju 20 gadus, no kuriem pēdējos 10 gadus ir komisijas priekšsēdētājs. Atzīmējot šo apaļo jubileju, aicinājām Jāni uz sarunu, lai atskatītos uz šajā laikā paveikto un ieskicētu arī Latvijas autošosejas nākotni.
Kā nonāci autosportā?
Autosports un autošoseja manī var teikt ir iekodēta no dzimšanas, jo savas dzīves pirmos 4 gadus dzīvoju Kandavā, slavenās Kandavas kartinga komandas pastāvēšanas ziedu laikos. Jurševskis, Gudriķis, Bērziņš u.c. tā laika kartinga braucēju uzvārdi bija jau man zemapziņā pieglabāti. Vēlāk ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi Rīgā, un neticami, bet tas bija Mežčiems, dzīvoklis 9. stāvā un manas istabas logs bija tieši pretī Biķernieki starta/finiša taisnei. Lieki piebilst, ka apmeklēju katru autošosejas (un ne tikai) pasākumu Biķerniekos. Socvalstu draudzības kausa pasākumi tajā laikā bija pilnīgs kosmoss. Man kaimiņos tajā laikā dzīvoja arī tādas ar mūsdienas autosportu saistītas personas kā Jānis Vanks, Mārtiņš Dzenītis u.c. Kā redzams, tas autosports un manā gadījumā tieši autošoseja ir tikai likumsakarīga diagnoze.
Kas pamudināja iesaistīties LAF Šosejas komisijas un organizatoru darbā?
Pats pie stūres autošosejā iekāpu 2006. gadā, startējot tieši Nacionālajā klasē un esot klātesošs tiem tā laika pasākumiem. Jutu, ka varu dot savu ieguldījumu, lai padarītu autošoseju populārāku un baudāmāku skatītājiem. Zināju, ka var labāk. Tajā laikā labi pazinu arī Nacionālās klases “tēvu” Andi Meilandu, kurš jau bija iesaistījies LAF Šosejas komisijas darbā un piedāvāja arī man nākt un darboties. Ilgi nebija jāpierunā.
Kad ar Andi Meilandu pārņēmāt Baltijas autošosejas organizēšanu, dalībnieku skaits bija neliels – 2011. gadā Biķerniekos atklāšanā bija 46 braucēji septiņās klasēs. Kāda bija vīzija un plāns, lai atjaunotu čempionāta kvalitāti un kvantitāti? Un kā to izdevās īstenot?
Ar Andi kopā sākām organizēt vienu pasākumu gadā, bet jau pavisam drīz sapratām, ka, lai to darītu kvalitatīvi, bija nepieciešams izveidot vienotu struktūru čempionātam, gatavību izstrādāt vienotus tehniskos noteikumus un gada nolikumus visā Baltijā. Citiem vārdiem sakot – uzņemties šefību par visu Baltijas čempionātu ar vienu “saimnieku”. Bijām jauni, dulli un gatavi pieņemt šo izaicinājumu. Nevar noliegt, ka iedvesmu tam deva arī mūsu rīkoto pasākuma dalībnieki, kas bija ne tikai no Latvijas, bet arī ārpus tās robežām. Tas deva pārliecību, ka ejam pareizā virzienā, lai gan jau tajā laikā pamatīgi konkurējām ar Rallija un Drifta disciplīnām gan skatītāju, gan sponsoru un atbalstītāju, gan arī dalībnieku ziņā. Otra lieta, kas veicināja mūsu iesaistīšanos Baltijas čempionāta rīkošanā bija tas, ka reģionā tajā laikā īsti nebija neviena, kas rautos rīkot autošosejas pasākumus, jo nereti tie drīzāk bija finansiāli zaudējumi rīkotājam, bet ar entuziasmu un mecenātismu ilgi vilkt nevarēja.
Pēc vairāku gadu organizēšanas 2016. gadā kļuvi par LAF Šosejas komisijas vadītāju. Kā līdz tam nonāci? Kādi bija galvenie mērķi stājoties amatā un vai tos izdevās īstenot?
2016. gadā, kad nolēmu startēt uz LAF ŠK vadītāja amatu, bija pārliecība ka publika atbalstīs, jo varēja novērtēt mani pēc paveiktajiem darbiem, nevis skaļiem lozungiem. Bija absolūti skaidrs ka iesaistīt jaunus autošosejniekus būs iespējams nevis viņus pierunājot vai ar varu piespiežot, bet tikai dabīgā veidā, radot foršus apstākļus pašiem dalībniekiem un uzturot kvalitatīvu čempionāta sportisko sadaļu un vienlaicīgi festivāla sajūtu pasākumos. Darbojoties Šosejas komisijā, regulāri komunicēju arī ar kolēģiem NEZ ietvaros un, ņemot vērā, ka Latvijā mums ir tikai viena autošosejas trase (Biķernieki), sapratām, ka par veiksmīgu autošosejas attīstību mums ir jārunā kā minimums Baltijas valstu mērogā, bet vēlams pieķert klāt arī Somiju, Zviedriju, tajā laikā arī Krieviju, Baltkrieviju u.c. valstis. Tikai apvienojot spēkus ir iespējams iesaistīt arvien jaunas “asinis” mūsu komūnā. Paskatoties statistiku, ar dažādiem kāpumiem un kritumiem patiesībā dalībnieku skaita un licencēto sportistu ziņā tendence ir pozitīva, pat neskatoties uz dažādiem ģeopolitiskiem un ekonomiskiem faktoriem reģionā. Tas liek domāt ka, ja ne visus, tad daļu no mērķiem esam sasnieguši.
Šo desmit gadu laikā caur dažādām klasēm (ABC Race, BMW 325 CUP un V1600) Latvijas autošosejai pievienojās ļoti daudz jaunu braucēju. It sevišķi BMW 325 CUP uzskatāms par īstu veiksmes stāstu, atsevišķos posmos uz starta pulcējot pat 50 automašīnas. Kā nonācāt līdz šai klasei un vai gaidīji, ka būs tik liels dalībnieku skaits?
BMW 325 CUP klases izveide ir absolūts reģionāls veiksmes stāsts autošosejā. Šādu dalībnieku skaitu sprinta sacensībās uz starta dabūt ir sasniegums, kas nav pa spēkam dažkārt pat lielajās Centrāleiropas valstīs. Idejas tēvs šim projektam ir Andis, un kopā ar līdzīgi domājošajiem Matīsu Mežaku, Artjomu Koclamazašvili, Valdi Kikustu, Robertu Rodi un kolēģiem Lietuvā un Igaunijā tika izveidots projekts, kura augļus plūcam vēl šodien. Lai gan šīs klases popularitāte ir nedaudz kritusies, pēdējā gada tendences liek cerēt, ka dalībnieku skaits šajā klasē ir nostabilizējies, bet apgūstot jaunas ģeogrāfijas, ceram uz nelielu skaita pieaugumu 2027. gadā. Tas, ka šajā klasē ziedu laikos uz starta izies 40+ automašīnas, to negaidīja pat visoptimistiskākie šīs klases atbalstītāji. Bija skaidrs, ka tik liels skaits aktīvo braucēju šajā klasē ilgi nesaglabāsies, jo lielam dalībnieku skaitam ir arī medaļas otra puse: milzīga konkurence, dalībnieku ambīcijas, teorētiska iespēja cīnīties trasē pie vienādām a/m tīrā veidā, trašu iespējas uzņemt tik daudz dalībniekus utt. Likumsakarīgi, ka daži no dalībniekiem šo gadu laikā ir pieņēmuši lēmumu vairs nestartēt šajā klasē, daži pārcelties uz citām klasēm, un tas savukārt paver iespējas jauniem ambicioziem pilotiem iesaistīties un pierādīt sevi.
Šo gadu laikā Baltijas autošosejā ir izmēģinātas dažādas klases, dažādi sacensību formāti, dažādu valstu sadarbības partneri. Vai caur šo pieredzi šobrīd ir izkristalizējies tas, kā Latvijas un Baltijas līmenī jānotiek autošosejas sacensībām? Vai arī vēl arvien jāmēģina atrast jauni veidi, kā pielāgoties apkārtējo faktoru (braucēji, partneri u.tml.) ietekmei?
Jāsaka, ka gan sacensību formāti, gan sacensību klases un tehniskie noteikumi ir kaut kas tāds, kas tiek pielāgots atbilstoši modes tendencēm. Protams, klasiskajām sprinta sacensībām vērtība būs vienmēr, taču attiecībā uz izturības/komandu sacensībām parasti pārrunājam ar potenciālajiem dalībniekiem pirms veicam jebkādas izmaiņas sacensību formātos. Publika ir raiba, idejas ir dažādas un katram dalībniekam ir savi motivējošie faktori, kāpēc startē un piedalās. Bet mūsu uzdevums ir no visa tā rosola izvilkt kopsaucēju, kas apmierina vairākumu, bet vienlaicīgi nerada negatīvus autošosejas attīstības riskus ilgtermiņā. Arī dalībnieku ieradumi gadu gaitā mainās – lielajām reģiona komandām ir vieglāk atrast sev klientus startiem Eiropā, bet arvien grūtāk ir pierunāt tos startēt mūsu reģionā. Tas nozīmē, ka nākotne Baltijas reģionā tomēr ir masveidīgas budžeta mono klases, atstājot iespaidīgo GT klašu automašīnas ka tādas odziņas uz tortes, nevis klases, uz kurām veidot Baltijas čempionātu.
Kā šobrīd vērtē Baltijas un Latvijas autošosejas čempionātu “veselību”? Un kādu redzi nākotnes perspektīvu?
Ņemot vērā reģionālās īpatnības, konsekventu iedzīvotāju skaita samazinājumu Baltijā, nelielo trašu skaitu, jāatzīst, ka par būtisku autošosejas attīstības pieaugumu runāt nav pamats. Stabili tehniskie noteikumi, pieejamas budžeta mono klases, kvalitatīva sacensību vadība, sadarbība ar kaimiņvalstīm, apgūstot jaunus reģionus – lūk tas ir veids, kā veiksmīgi uzturēt un nodrošināt Latvijas un Baltijas čempionātu esamību.
2024. gada pavasarī atkārtoti tiki ievēlēts par LAF Šosejas komitejas vadītāju līdz 2028. gada pavasarim. Kas šo divarpus gadu laikā ir paveikts un kas vēl būtu jāpaveic, lai pats uzskatītu, ka būtu bijis veiksmīgs pilnvaru termiņš?
Es domāju, ka galvenais kvalitātes radītājs mana pilnvaru termiņam LAF Šosejas komisijas vadītāja amatā ir licencēto autošosejnieku skaits. Ja redzam pieaugumu, tad varu vērtēt savu darbu ar + zīmi, ja pieauguma nav, tad ir skaidrs, ka ir jāanalizē un jāskatās, kāds tam ir iemesls un vai gadījumā kaut ko varam darīt savādāk un labāk. LAF Šosejas komisija ir komandas darbs, un tieši tāpat kā panākumi, arī neveiksmes autošosejā ir visas komandas darbības rezultāts. Noslēgumā vēlos pateikties visam LAF Šosejas komisijas padomes sastāvam, kas ir nesavtīgi strādājuši un devuši būtisku ieguldījumu šosejas attīstībā Latvijā. Komandā ir spēks!
Foto: Baltic Racing Series, BaTCC un no personīgā arhīva
Informāciju sagatavoja: Artūrs Virbulis, LAF preses sekretārs